Rīgas Ostvalda vidusskola

Nav virsotnes, kuru nevarētu sasniegt!

  • Latviešu
  • Русский

Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm

LV portāls „Par likumu un valsti” - Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm - Autors: Solvita Cīrule

Mūsdienu saspringtajos ekonomiskajos apstākļos, kad nevienam nav liegts meklēt labākas darba un sadzīves iespējas arī ārvalstīs, jautājums par bērnu izbraukšanu uz ārzemēm aktualizējas ik dienu jo vairāk.

Kopš 2002.gada 1.februāra Latvijā ir spēkā Hāgas 1980.gada 25.oktobra Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk - Konvencija). Savukārt no 2005.gada 1.marta spēkā ir Padomes Regula (EK) Nr.2201/2003 Par jurisdikcijas un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un Regulas Nr.1347/2000 atcelšanu (turpmāk - Regula). Ko tas īsti nozīmē, un kas ir tas minimums, kuru cilvēkam būtu nepieciešams zināt par Konvencijas piemērošanu un neizpildes sekām.

Vajadzīgs abu vecāku viedoklis

Iedomājamies situāciju, kad kādam no ģimenes locekļiem tiek piedāvāts labi apmaksāts darbs un lieliskas karjeras iespējas ārzemēs. Protams, kopā dzīvojoši vecāki šādā situācijā abi sēžas pie sarunu galda un vienojas par turpmāko ģimenes modeli, vienojas arī par to, kur un pie kā paliks bērni - vai paliks Latvijā, vai dosies līdzi otram vecākam uz ārvalstīm. Tik tālu viss šķiet loģiski un saprotami, jo ģimenē parasti lēmumi tiek pieņemti, kopīgi apspriežoties.

Taču, ja bērna vecāki ir šķīrušies un nedzīvo kopā, viens no vecākiem faktiski nepiedalās bērna ikdienas dzīvē. Ko darīt un ar ko konsultēties tādā gadījumā? Un vai vispār vecākam, kurš aktīvi nepiedalās bērna dzīvē, ir kāda teikšana attiecībā uz bērnu?

Šeit vietā būtu atcerēties un iegaumēt, ka neatkarīgi no tā, vai bērna vecāki dzīvo kopā vai ne, uztur labas attiecības ikdienā vai nav sarunājušies gadiem, par bērna aizvešanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, ja bērns atrodas abu vecāku aizgādībā, noteikti nepieciešams otra vecāka viedoklis un piekrišana.

Kas ir aizgādība

Līdz pilngadības sasniegšanai bērni atrodas savu vecāku aizgādībā. Saskaņā ar Civillikuma 177.panta noteikumiem aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Otra vecāka viedoklis bērna izvešanai uz ārzemēm skaidri izriet no Civillikuma 178.1panta pirmās daļas, kas nosaka: ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, ikdienas aizgādību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo; jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi.

"Bērna nolaupīšana notiek tad, ja ir pārkāptas vecāku tiesības uz aizgādību.'' 

Tātad, ja ikdienā mamma vai tētis viens rūpējas par bērnu, tas nenozīmē, ka otram vecākam automātiski vairs nav nekādu tiesību (saņemt ziņas un pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu) un pienākumu (piemēram, uzturēšanas pienākums) - pat ja viņš tiesības nevēlas izmantot vai pienākumus pildīt. Saskaņā ar Civillikuma 178.1panta otro daļu vecāku kopīgā aizgādība par bērnu izbeidzas, ja uz viņu savstarpējas vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata vienam no tiem tiek nodibināta atsevišķa aizgādība.

Tas nozīmē, ka tikai tad, ja vecāki ir savstarpēji vienojušies izbeigt kopīgo aizgādību jeb tiesa ar spriedumu ir nodevusi bērnu viena vecāka atsevišķā aizgādībā, tikai tad vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, rodas tiesības vienpersoniski pieņemt visus lēmumus bērna dzīvē, tai skaitā arī noteikt bērna pastāvīgo dzīvesvietu ārpus Latvijas robežām.

Secinājums - no termina "aizgādība" ir atvasināti vairāki citi šaurākas nozīmes jēdzieni - ikdienas aizgādība, kopīga aizgādība, atsevišķa aizgādība. Bērna dzīvošanu pie viena no šķirti dzīvojošiem vecākiem likumdevējs ir nodefinējis kā ikdienas aizgādības īstenošanu, bet kuras gadījumā otra vecāka aizgādības tiesības nekādi neizbeidzas. Otra vecāka aizgādības tiesības var tikt izbeigtas tikai noteiktos gadījumos. Viens no tiem iestājas tad, ja vecāki labprātīgi vienojas par viena vecāka atsevišķu aizgādību. Ja vienošanās nav iespējama, strīdus gadījumā jautājumu lemj tiesa.

Tomēr Civillikums nenosaka, kādiem apstākļiem pastāvot tad būtu nosakāma viena vecāka atsevišķa aizgādība, bet gan tikai to, kādos apstākļos vecākiem aizgādības tiesības būtu atņemamas (Civillikuma 200.pants) - kas nav viens un tas pats. Faktiski tas nozīmē, ka gan bāriņtiesa, gan tiesa rūpīgi vērtēs, vai atsevišķas aizgādības noteikšana katrā konkrētā gadījumā tiešām atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Tātad - vienīgais iespējamais un pareizais risinājums šādā situācijā ir bērna vecākiem abiem vienoties par to, kurš turpmāk īstenos bērna ikdienas aizgādību - Latvijā paliekošais vecāks vai tas, kurš vēlas doties pastāvīgi dzīvot uz ārvalstīm. Tāpat sarunu ceļā iespējams vienoties par to, ka vecāks nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā.

Savukārt sliktākais iespējamais risinājums ir situācijas ignorēšana un bērna prettiesiska aizvešana, neskatoties uz otra vecāka iebildumiem. Ja aizskartais vecāks izmantos savas tiesības un vērsīsies ar pieteikumu par bērna atgriešanu Latvijā, tas patvaļīgi aizbraukušo vecāku ātri vien novedīs pie nepatīkamām situācijām jaunajā mītnes zemē un nereti beigsies ar stāšanos ārvalsts tiesas priekšā.

Jāatceras gan, ka ārvalsts tiesa šajā gadījumā nelemj par bērna nodošanu ikdienas aizgādībā Latvijā palikušajam vecākam, bet gan tikai par bērna atgriešanu tā pastāvīgās dzīvesvietas valstī (konkrētajā gadījumā Latvijā), kurā tad arī vecākiem būs jārisina strīds par aizgādības tiesībām uz bērnu. Vienkārši runājot, ārvalsts tiesa pieņem lēmumu un bērns tiek atgriezts "nulles punktā", un vecāki ir spiesti visiem likumā atļautajiem līdzekļiem - vienojoties vai tiesas ceļā - strīdīgo jautājumu sakārtot.

Kas ir bērna nolaupīšana

Atbilstoši Konvencijas 4.pantā noteiktajam, Konvenciju piemēro attiecībā uz jebkuru bērnu (līdz 16 gadu vecumam), kurš bijis pastāvīgs līgumslēdzējas puses iedzīvotājs tieši pirms jebkādas tiesību uz aizbildnību vai apmeklēšanu pārkāpuma.

Saskaņā ar Konvencijas 3.pantā noteikto, bērna aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja:

a) saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā bērns pastāvīgi dzīvoja tieši pirms aizvešanas, tas ir personas, institūcijas vai kādas citas iestādes, vienas pašas vai kopīgi, tiesību uz aizbildnību pārkāpums;

b) aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona, institūcija vai kāda cita iestāde, viena pati vai kopīgi, šīs tiesības faktiski realizēja vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.

Savukārt Regulas mērķis ir nepieļaut Eiropas Savienības dalībvalstu starpā bērnu nolaupīšanu starp vecākiem, bet, ja tas noticis, nodrošināt bērnu tūlītēju atpakaļatdošanu uz bērna izcelsmes dalībvalsti. Ar jēdzienu "izcelsmes dalībvalsts" saprot dalībvalsti, kurā pieprasīta sprieduma izpilde, savukārt ar jēdzienu "spriedums" tiek saprasts dalībvalsts tiesas spriedums, kas saistīts ar vecāku atbildību, neatkarīgi no tā nosaukuma.

Atbilstoši Regulas nosacījumiem, pieteikumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, persona, kuras tiesības aizskartas, var iesniegt kā izcelsmes dalībvalsts kompetentā tiesā (valstī, no kuras bērns nolaupīts). Izcelsmes dalībvalsts tiesa, neskatoties uz aizvešanas faktu, saglabā jurisdikciju, lemjot jautājumus par bērna aizbildnību.

"Gan bāriņtiesa, gan tiesa rūpīgi vērtēs, vai atsevišķas aizgādības noteikšana atbilst bērna vislabākajām interesēm." 

Konvencijas izpratnē bērna nolaupīšana notiek tad, ja ir pārkāptas personas tiesības uz aizgādību, kas nodibinātas ar likumu, tiesas lēmumu vai vienošanos, kurai ir juridisks spēks.

Tādējādi, ja vien vecāki nav vienojušies par to, ka viens vecāks īsteno atsevišķu aizgādību, vai mājās paliekošais vecāks nav rakstveidā piekritis bērna izvešanai, bērna aizvešana uz ārvalstīm būs uzskatāma par bērna nolaupīšanu.

Svarīgi saprast, ka minētā Konvencija netiks piemērota gadījumā, ja vecāks ar bērnu ir mainījis dzīvesvietu Latvijas Republikas teritorijā, bet gan tikai tad, ja dzīvesvieta tiek mainīta uz ārvalstīm. Tātad - bērnu var nolaupīt tikai starp vairāku valstu teritorijām. Tāpat Konvencija netiks piemērota, ja bērns tiks nolaupīts naudas izspiešanas vai tirdzniecības nolūkos, bet vien tad, ja bērnu būs nolaupījusi tā persona, kurai ar bērnu pastāv ģimenes vai radnieciskas - tātad civiltiesiska rakstura attiecības.

Konvencijas mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgas ietekmes, ko radījusi viņu pretlikumīga aizvešana, un aizsargāt to personu tiesības un intereses, kurām ir tiesisks pamats īstenot aizgādību pār bērnu. Lai cik netaisnīgi minētais var likties mātei, kura viena audzina bērnu un no bērna tēva nesaņem pat minimālos uzturlīdzekļus, jo tos tēva vietā izmaksā valsts Uzturlīdzekļu garantiju fonda personā, šim tēvam saglabājas aizgādības tiesības pār bērnu un līdz ar minēto arī tiesības uz to aizsardzību. Un tas nozīmē tikai vienu - ja bērns bez otra vecāka piekrišanas tiks izvests uz pastāvīgu dzīvesvietu ārzemēs, vecākam būs tiesības vērsties ar pieteikumu centrālajā iestādē (Latvijā šī iestāde ir Tieslietu ministrija) vai tiesā ar pieprasījumu par pieteikuma iesniegšanu ārvalstij par bērna atgriešanos Latvijā.

Konvencijas 2.pantā noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu Konvencijas mērķu izpildi savās teritorijās. Šajā nolūkā veic visefektīvākās iespējamās darbības.

Ja otrs vecāks nepiekrīt bērna aizvešanai

a mierīga kompromisa iespējas starp vecākiem ir izsmeltas un nav iespējama vienošanās ne par piekrišanas izsniegšanu bērna aizvešanai, ne atsevišķas aizgādības nodibināšanu, atliek vērsties tiesā.

Latvijas Republikas normatīvie akti neparedz nekādu citu veidu, kā atrisināt situāciju, kad vecāki nespēj vienoties par bērna dzīvesvietu dažādās valstīs, kā vien atsevišķas aizgādības noteikšanu tam vecākam, kurš vēlas izvest bērnu no valsts.

Nereti vecāku sliktās attiecības un ambīcijas ir tās, kas traucē pieņemt abpusēji pieņemamu risinājumu. Neviens no vecākiem negrib padoties, katram gribas izrādīt savu ietekmi un caursišanas spējas, tomēr strīda karstumā būtu jāatceras, ka šādās lietās nav ieguvēju. Ir tikai zaudētāji, un vislielākais zaudētājs būs tieši bērns.

Vairumā gadījumu Latvijā tiesvedība par atsevišķu aizgādību izvēršas par mokošu un ilgstošu procesu abām pusēm, kura laikā jebkuri līdzekļi un argumenti, arī viszemiskākie un otru pusi nomelnojošākie, tiek atzīti par labiem.

Vecāku strīds par aizgādības tiesībām izšķirams, ņemot vērā bērna intereses un noskaidrojot bērna viedokli, ja vien viņš pats spēj to formulēt. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmā daļa nosaka, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. Minētā likuma 10.panta trešā daļa nosaka, ka bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu. 13.panta pirmā daļa nosaka bērna tiesības tikt uzklausītam, kā arī brīvi izteikt savas domas, saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju.

Tādējādi likumdošanā vienīgais noteiktais kritērijs, izšķirot strīdu par bērna aizgādību, ir bērna intereses. Izlemjot jautājumu par prasības apmierināšanu vai noraidīšanu, tiesai jāizvērtē gan objektīvie apstākļi, gan vecāku subjektīvās iespējas audzināt bērnu, gan bērna subjektīvā attieksme pret abiem vecākiem.

"Vecāku sliktās attiecības un ambīcijas ir tās, kas traucē pieņemt abpusēji pieņemamu risinājumu." 

Ir labi, ja bērns ir tādā vecumā, ka apzināti spēj formulēt un izteikt savas domas un viedokli, tomēr emocionālā slodze, ko vecāki uzkrauj saviem bērniem šādā situācijā, ir neizmērojama. Jo - lai cik saspringtas būtu vecāku attiecības, bērnam gan tēvs, gan māte ir tikai viens. Un izvēlēties to, pie kura no vecākiem viņš turpmāk vēlētos dzīvot, bērnam ir psiholoģiski grūti un reizēm pat neiespējami.

Bērna tiesības tikt uzklausītam nenozīmē, ka bērns jāaicina uz tiesas sēdi. Bērna viedokli var noskaidrot speciālisti, tas bērnam varētu būt mazāk traumējoši. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmajā daļā paredzēts, ka bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam vai nu tieši, vai ar sava likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.

Katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā bērna vecumu, izpratnes pakāpi un emocionālo stāvokli, bērna viedokli noskaidro bāriņtiesas speciālisti, psihologi, un nereti palīgā tiek saukti arī eksperti. Nereti tieši bērniem veiktās tiesu psiholoģiskās ekspertīzes rezultāti apliecina, ka attiecībā uz bērnu ir vērojamas pazīmes, kas norāda uz kādu pārdzīvotu psiholoģiski traumatisku notikumu pagātnē, kas savā ziņā kavē pilnvērtīgu bērna emocionālo attīstību (piemēram, bērns reaģē ar trauksmi, tiek bloķētas emocionālās izpausmes, īpaši, ja tas skar vecāku savstarpējās attiecības). Šādiem bērniem ir izjaukta izpratne un skaidrība par savu vietu ģimenē un savu dzīvesvietu, ir grūtības identificēt savu ģimeni.

Tas ir nopietns pamats pārdomām par to, kā vecāku savstarpējā nespēja vienoties bērna audzināšanas jautājumos un nespēja komunicēt iespaido bērna emocionālo stāvokli un attīstību. Un vecākiem ir vērts padomāt par to, kādas sekas tas var radīt nākotnē.

Kādos gadījumos bērnu neatgriež

Konvencija pieļauj bērna neatgriešanu tikai noteiktos gadījumos. Viens no gadījumiem ir, ja bērns pēc nolaupīšanas ir iedzīvojies jaunajā vidē. Ko nozīmē iedzīvošanās jaunajā vidē? Termiņš, kura laikā notiek iedzīvošanās, ir viens gads. Tas nozīmē, ka tiesai nav jāvērtē bērna iedzīvošanās jaunajā vidē ārzemēs, ja nav pagājis gads kopš prettiesiskās aizvešanas. Un, pat ja ir pagājis minētais gads, tiesai ir jāizdod rīkojums par bērna atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī, ja vien netiek pierādīts, ka bērns ir jaunajā vidē iedzīvojies.

Bērna neatgriešana tiek pieļauta arī gadījumos, kad atgriešana bērnam sagādā fizisku (vardarbība pret bērnu) vai psiholoģisku kaitējumu (bērna atšķiršana no nolaupītāja - mātes vai tēva, psiholoģiska agresija pret bērnu; bērna emocionālā spriedze vecāku slikto savstarpējo attiecību dēļ) vai citādi rada tam nopietnu neciešamu situāciju (piemēram, ja bērna nolaupītājam valstī, kurā jāatgriež bērns, draud krimināla rakstura sankcijas). Jāņem vērā, ka, lai balstītos uz šiem argumentiem, tiesai nepietiks vien ar apgalvojumu par apdraudējuma esamību, tomēr lielākajā daļā gadījumu šos argumentus nāksies pamatot ar pierādījumiem.

Tādēļ ir ļoti svarīgi jebkurā gadījumā, ja pret bērnu tiešām ir vērsta otra vecāka vardarbība, neklusēt un meklēt palīdzību, ziņojot attiecīgajām iestādēm.


Raksta pirmpublikācija Latvijas Vēstneša portālā „Par likumu un valsti” (www.lvportals.lv) 2012.gada 17. februārī.

Raksts pārpublicēts ar portāla atļauju.

 

eTwinning 12-13 m.g.

2012.gada 13.septembrī tika reģistrēts eTwinning projekts «WE CAN’T FORGET OUR PAST», kas turpināsies līdz 2013.gada 31.maijam.

Projekta ietvaros ar 8 skolām Eiropā sadarbosies 4.b klases skolēni.

Projekta koordinatore – Jeļena Platonova.

Īss projekta idejas apraksts.

We are in 2012 and many years have passed since the end of the last century. Our life is projected into the future, but we do not often remember much of what happened not only in these recently years, but especially in the years after World War II until today. But 60 years have passed and we still live in our time and work in today's society but do not remember how our lives and society have changed. It 's changed everything in terms of social, economic, political, family, moral, educational, music, fashion, and even the game that is a key element of development not only of the imagination but also relational. This project aims to demonstrate and underline, through all kinds of visual documentation or not, what happened in all these years and what were the changes in society and if these changes have been of help or not or will be useful in the near future. We will start from the Second World War because it is the past in which our parents have begun to rebuild our society and their personalities after the hell of war, to remember the smallest things that happened in our lives, from simple ways of living, to the social condition, the joy of life without having anything, school, communication, to the birth of industries and their development, the forms of TV, the choice of ideals, the struggle of the people for possession against the fight for today’s welfare. But the concentration of this project will be only on two particular areas because of the long and complex period: the game and fashion.

In short: all fashion from 1960 till now and old games when we were children.

 

eTwinning 11-12 m.g.

No 2011.gada 16.septembra līdz 2012.gada 31.maijam 4.b un 5.d klases skolēni sadarbojās ar 7 skolām Eiropā starptautiskajā eTwinning projektā YESTERDAY’S AND TODAY’S FABLES---A WAY TO IMPROVE OURSELVES”.

Public link to this TwinSpace: http://new-twinspace.etwinning.net/web/p59222

Projekta darbs ir novērtēts ar nacionālā un Eiropas līmeņa kvalifikācijas sertifikātiem.

Pateicos kolēģiem, skolēniem un vecākiem par sadarbību projektā!

Projekta koordinatore Jeļena Platonova

[[{"type":"media","view_mode":"media_large","fid":"24","attributes":{"alt":"","class":"media-image","height":"371","style":"line-height: 1.538em; width: 480px; height: 371px; float: right;","typeof":"foaf:Image","width":"480"}}]]

Apsveicam! Jūsu skola ir apbalvota ar Eiropas Kvalitātes sertifikātu par lielisko darbu ar eTwinning projektu "YESTERDAY’S AND TODAY’S FABLES---A WAY TO IMPROVE OURSELVES". Tas nozīmē, ka jūsu darbs, jūsu skolēnu darbs un jūsu skola ir atzīta visaugstākajā Eiropas līmenī.

  Ar labākajiem novēlējumiem, eTwinning Team

Trešā darba sesija

2011.gada novembrī – decembrī Rīgas Ostvalda vidusskolā noritēja Comenius Regio projekta „Takeyourattentiontoeveryteacher, andcaretoeachstudent»(„Esiet uzmanīgi pret katru skolotāju un rūpējieties par katru izglītojamo!”) jau trešā darba sesija: „Mācību grāmatas un mācību līdzekļi Latvijā un Bulgārijā”.

Sākot ar 2010. gadu Rīgas domes Izglītības un kultūras departaments, Rīgas Ostvalda vidusskola un Rīgas Ostvalda vidusskolas vecāku biedrība sadarbojas ar kolēģiem no Bulgārijas. Pirmā darba sesija projekta ietvaros notika no 2010. gada 28. novembra līdz 2. decembrim Rīgā. Projekta mērķi un uzdevumi: iepazīt izglītības sistēmas Latvijā un Bulgārijā, pedagogu kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas, darba sistēmu ar bērniem, kuriem ir īpašām mācību vajadzībām.

Rīgas domes Izglītības un kultūras departaments, Rīgas Ostvalda vidusskola, Rīgas Ostvalda vidusskolas Vecāku biedrība un dažādu izglītības struktūru pārstāvji no Sofijas trešajā darba sesijā Rīgā piedalījās apaļā galda diskusijā un aktīvi apsprieda Rīgas Ostvalda vidusskolas direktores J. Ivanovas, Sofijas Izglītības inspekcijas direktores V. Kastrovas prezentācijas par tēmām „Individuālā un uz skolēna personību orientētā pieeja mācību darbā ar bērniem ar īpašām mācību vajadzībām un atbalsta sniegšana mācību vidē”, „Skolotāju kvalifikācijas paaugstināšana Bulgārijā un darba pieredze starptautiskajos projektos”.

Mācību grāmatu un mācību līdzekļu autoru prezentācija tādos mācību priekšmetos kā dzimtā valoda, matemātika, ģeogrāfija, vēsture pamatskolas klasēs Bulgārijā un Latvijā radīja lielu interesi darba sesijas dalībnieku vidū. Notika ieinteresēta saruna par mācību grāmatu, mācību līdzekļu un IKT lomu mācību darbā. Šī tēma rada turpinājumu arī tikšanās laikā ar izdevniecības „Lielvārds” pārstāvjiem.

Rīgas Ostvalda vidusskolas skolotāju sniegtās stundas parādīja jaunu mācību līmeni, radošu pieeju dažādu pedagoģisku problēmu risināšanā. Inovatīvās metodes, dažādas grūtības pakāpes uzdevumu, bilingvālo mācību metodikas izmantošanu, iztēles un loģikas attīstīšanas iespējas projekta dalībnieki varēja vērot dzimtas valodas (4. klase, skolotāja J. Platonova) un Pasaules vēstures (7. klase, skolotāja N. Likovska) stundās.

Darba sesijas norisē piedalījās arī Rīgas Otsvalda vidusskolas 11.-12. klašu izglītojamie. Viņi organizēja un novadīja interaktīvu mācību ekskursiju Vecrīgā „Vecrīgas profesijas un amati”.

Viesi no Bulgārijas iepazinās ar mūsu pilsētas vēsturi, pastaigājās pa Vecrīgas ieliņām, iejutās pilsētas dzīves atmosfērā. Šādas ekskursijas organizēšana sekmē uzņēmējprasmju attīstību izglītojamajiem un paplašina karjeras izvēles iespējas.

Minhauzena muzeja apmeklējums Duntē sniedza paliekošu iespaidu ne tikai ar izzinošo materiālu, bet arī ar pedagogiem sniegto iespēju iepazīt, kā izmantot etnogrāfisko un novadpētniecisko materiālu vēstures, valodas un literatūras stundās.

Darba sesijas programmas ietvaros Humānās pedagoģijas centra vadītāja I. Pogrebņaka novadīja semināru „Humānās pedagoģijas teorija un prakse”. Praktiskajā nodarbībā darba sesijas dalībnieki kopā ar 4. klases izglītojamajiem domāja, diskutēja, filozofēja, analizēja, secināja par tādu sarežģītu tēmu kā „Mīlestības stunda”. Humānā pedagoģija, kā arī iepriekš, ir neatņemama mācību darba sastāvdaļa mūsdienu skolā, kas aicina uzmanīgi un iecietīgi izturēties pret katru bērnu.

Darba sesijas gaitā notika arī pieredzes apmaiņa starp Sofijas Izglītības inspekciju, delegācijas pārstāvjiem, Rīgas Ostvalda vidusskolas Vecāku biedrību un RIIMC vadību par pedagogu kvalifikācijas paaugstināšanas sistēmu un iespējām.

Ieinteresēta saruna par mācību programmu īstenošanu 1.-9. klasēs noritēja Rīgas A. Pumpura pamatskolā un Rīgas Daiļamatniecības skolā.

Daudz kopīgu diskusiju tēmu par darba sistēmu nacionālo minoritāšu skolās darba sesijas dalībniekiem (RDIKSD Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītājai M. Jansonei, galvenajiem speciālistiem V. Zdanovskai, L. Margevičai, Bulgārijas IZM nodaļas vadītājai L. Danevai) tikšanās laikā bija ar LR IZM pārstāvjiem.

Projekts tuvojas noslēgumam. Projekta dalībnieki ar nepacietību gaida ceturto darba sesiju, kas paredzēta 2012. gadā Sofijā.

Informācija iegūta no: e-skola.lv

Lapas

Kalendārs

P O T C P S S
 
 
1
 
2
 
3
 
4
 
5
 
6
 
7
 
8
 
9
 
10
 
11
 
12
 
13
 
14
 
15
 
16
 
17
 
18
 
19
 
20
 
21
 
22
 
23
 
24
 
25
 
26
 
27
 
28
 
29
 
30
 
31